Stūrmanis Valdis Ozoliņš kļūt par jūras vilku nesapņoja no bērna kājas. Arī Likteņa grāmatas lapas atļāvās izraut un jaunās aizpildījis pats. Dzīves mierīgākajā posmā ieejot, salacgrīvietis nopietni iedziļinājies Vadima Zēlanda grāmatās par realitātes transērfingu. – Allaž jūtu tuvumā savu sargeņģeli, – tā viņš atzinās mūsu pirmajā tikšanās reizē, tālab arī tapa šī nopietnā saruna.
Pēc jūras un zivīm nealku nemaz
Bērnība pagāja Salacas pagasta Veczāģmežu mājās netālu no kājnieku tilta, kura pār upi vairs nav. Tēva Leona Ozoliņa mājās mitām kopā ar vecmāmiņu un vecvecmāmiņu. Mammas Helgas radi Lindes dzīvoja Tīrummeinikos, pāris kilometru aiz meža. Tēvs strādāja pie koku pludināšanas, vēlāk – zvejnieku kolhozā Brīvais vilnis. Mamma bija pastniece, es palīdzēju avīžu iznēsāšanā. Bijām lieli lasītāji, lai gan ilgus gadus dzīvojām pie petrolejas lampiņām. Vecmāmiņu, mūža nogalē palikušu uz gultas, ar bibliotēkas lasāmvielu cītīgi apgādāja mamma. Netrūka interesantu žurnālu, sevišķi mani pievilka Dadzis. Karikatūras iedvesmoja zīmēt, skolā prasmes pielietoju sienas avīzēs, bet tagad savam priekam humoristiskā stilā ilustrēju populāras dziesmas. Klases puikas darbojās visādos veidos, dzejnieki bija pat trīs. Es joprojām, ņemot par pamatu kādu lipīgu melodiju, saceru apsveikumus. Svaigākais jaundarbs – māsīcai Dacei veltītie 16 pantiņi.
Maksas raksts
Pilno rakstu vari lasīt ar Digitālo abonementu
Ja Tev jau ir abonements – pieslēdzies. Ja vēl nav, noformē Digitālo, E-avīzes vai Drukātās avīzes abonementu, un raksts atvērsies pilnībā.
