Alojietis Imants Urpens aprīli savā šitake sēņu audzēšanas saimniecībā Šita&Ke sauc par visdarbīgāko laiku, jo vienlaikus jāpaspēj paveikt vairākus pienākumus. Gada aukstajā laikā viss norit saimniecības ēkā pie mājas. Uz turieni no meža audzētavas Ungurpilī jāatved baļķēni, kuros sastādīts micēlijs, tie jāizmērcē, stimulējot sēņu augšanu. Jāvāc raža, lai dotos uz tirgu, tāpēc rīti sākas ar sēņošanu, kad Imants nolasa apmēram kasti šitake.
Paralēli visam šomēnes jāveic vēl kāds ļoti svarīgs darbs. Rudenī sagādātajos alkšņa bluķīšos jāiestāda marta otrajā pusē no Polijas saņemtais jaunais micēlijs. Audzētājs rāda krietnu strēķīti baļķēnu, kas jau apstrādāti, bet stādāmo koku vēl pilns iekšpagalms. Turklāt tie vēl jānotīra, jānomazgā. – Man ir sastrēgumstunda. Citreiz pie darba ķeros jau trijos naktī, jo līdz maijam jāpabeidz, – savu ikpavasara darbošanos raksturo Imants. Tad kokus vedīs uz mežu, un pirmo ražu varēs vākt vien pēc četriem gadiem. Imants izrēķinājis, ka katru baļķīti, kas sver apmēram 10 kg, viņš stādīšanas laikā ņem rokās reizes 25, pēc tam arī mežā tie regulāri jākopj, jācilā, jo nevar vienkārši nolikt un atstāt. Tā koks sapūs ātri vien. – Man trenažieri nevajag, fizisko aktivitāšu pietiek ar šo vien, – smejas audzētājs.
