1901. gadā, kad Rūdolfs Blaumanis sēdās rakstīt Skroderdienas Silmačos, sensenie Baltijas dzīru un svinību paradumi tikko bija aizgājuši pagātnē. Pašu mājās vai tuvākajā apkārtnē darinātu dzērienu vietā aizvien biežāk lietoja bodē pirktu fabrikas preci. Vidzemē toreiz, tāpat kā tagad, bija krietni daudz svarīgāku lietu, par ko lauzīt galvu, tāpēc dzeršanas revolūcija tika skatīta tikai ar acs kaktiņu, bet pēc 1920. gada, jau neatkarības laikos, aizmirsta pavisam. Lūk, vesela virkne ne tik senu jaunievedumu, kas šodien liekas pastāvējuši no pasaules pirmsākumiem!
No akcīzes līdz monopolam
Pētera Pirmā Vidzemes muižniecībai 1710. gadā dāvātās privilēģijas paredzēja arī muižnieku neierobežotas degvīna un alus darīšanas un tirgošanas tiesības savās guberņās. Šīs labvēlības rezultāti joprojām nav līdz galam novērtēti. Pār latviešu un igauņu zemnieku galvām nākamo pusotru gadsimtu gāzās īsti degvīna plūdi. Vietējais degvīns bija tik lēts, ka muižām nenācās grūti piešķirt nolīgtiem strādniekiem pa stopa pudelei nedēļā bonusam. Grādīgo dziru tirgoja krogos turpat, kur ražoja, tāpēc bija iespēja iztikt arī bez norēķiniem naudā, pieņemot no zemniekiem labību vai linus. Īpaši smalkumi šai biznesā prasīti netika, ja nu vienīgi, ražojot eksporta preci, – kā Allažu ķimeli.
Maksas raksts
Pilno rakstu vari lasīt ar Digitālo abonementu
Ja Tev jau ir abonements – pieslēdzies. Ja vēl nav, noformē Digitālo, E-avīzes vai Drukātās avīzes abonementu, un raksts atvērsies pilnībā.
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.