Aizputes kultūras namā šomēnes uzradies Toras fragments, kas, pēc Starpnozaru mākslas grupas “Serde” apkopotās informācijas, ir vienīgais zināmais priekšmets no vēsturiskās Aizputes sinagogas piederumiem.
Fragments tapis 19. un 20. gadsimtu mijā. Turpmāk tas būs apskatāms kultūras nama tradīciju zālē – telpā, kas agrāk bijusi mazā sinagoga.
Blakus tai atradusies lielā sinagoga, ko izmantoja sabatos un reliģiskajos svētkos. “Serdes” vadītāja Signe Pucena cer, ka fragments kultūras namā paliks un savu atrašanās vietu vairs nemainīs.
Tora jūdaismā ir piecas Mozus grāmatas. Tradicionāli tās tekstu raksta ar roku uz īpaši apstrādāta pergamenta, kas piestiprināts pie koka ruļļiem. Aizputē nonākušais fragments ir daļa no šāda tīstokļa.
S. Pucena pastāsta, ka artefakts ilgus gadus glabājies Ceļdomu ģimenē.
Tas, ka viņu rīcībā atrodas šāds priekšmets, pētniekiem iepriekš nav bijis zināms. “Nevienam nebija nekādas nojausmas. Tas bija ārkārtīgi liels pārsteigums,” viņa atzīst.
Par fragmentu kļuva zināms, kad jaunākā paaudze sāka kārtot ģimenē saglabātās mantas. Zināms, ka pergaments ģimenē glabājies ļoti ilgi, taču nebija saglabājies stāsts par tā sākotnējo izcelsmi. Viņi zinājuši tikai to, ka tas tur visu mūžu ir bijis. Pēc ģimenē saglabātās informācijas, 20. gadsimta 70. gados pergaments nonācis pie tēva, kurš bijis muzikants. Toreiz to esot atnesis kāds cilvēks ar domu izmantot bungu plēvei, jo pergaments pēc materiāla īpašībām tam ir piemērots.
Tomēr fragments netika sabojāts un gadu desmitiem palika ģimenes īpašumā. Vēlāk pēcteči to nodevuši “Serdei”, zinot, ka organizācija ilgstoši pēta Aizputes ebreju kopienas vēsturi.
Interese par Aizputes ebreju vēsturi “Serdei” radusies jau organizācijas darbības pirmsākumos. Plašāka izpēte sākās pēc 2005. gada ekspedīcijas “Folklora pilsētā”, kurā tika vāktas vietējo iedzīvotāju atmiņas par Aizputi. Sākotnēji ekspedīcijas dalībniekiem vēl nebija skaidrs, kādas tēmas stāstos izkristalizēsies, taču, pārlasot savākto materiālu, kļuva redzams, ka vecākās paaudzes atmiņās ļoti bieži parādās ebreju kopiena.
“Viņi bija tik spilgti šajos stāstos, ka mēs to nevarējām ignorēt,” saka S. Pucena. Tāpēc pētnieki sākuši tēmu pētīt padziļināti, vācot arvien jaunus stāstus, fotogrāfijas un ziņas par Aizputē dzīvojušajām ģimenēm.
2008. gadā interviju fragmenti izdoti “Serdes” tradīciju burtnīcā “Aizputnieku stāsti par ebrejiem”. Vēlāk izdevums tulkots angļu valodā.
Tulkojuma tapšana izrādījusies īpaši nozīmīga, jo ļāvusi ar Aizputes vēstures materiāliem iepazīties arī ārvalstīs dzīvojošajiem kādreizējo pilsētas ebreju ģimeņu pēctečiem.
“Pēc tam, kad izdevumu publicējām, saņēmām ziņas no vairākiem cilvēkiem, kuru radinieki savulaik dzīvojuši Aizputē. Daļa ieradās pilsētā arī klātienē. Esam viņus veduši ekskursijās un rādījuši vietas, kur atradušās viņu dzimtas mājas.” Viesi savukārt “Serdei” nodevuši senas fotogrāfijas un citas vēsturiskas liecības.
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.