Aprūpes namā «Urga» aizkustinoši svin Latvijas simtgadnieka svētkus (ziņa/aktualitāte)

Simtgadnieka Ulda Maksiņa jubilejas pasākumu sirsnīgi vada Ligita Jenča (no labās), bet tajā kopā ar tēvu ir gaviļnieka meita, diriģente Vizma Maksiņa

29. janvāris Braslavas pagasta aprūpes namā Urga bija īpaša svētku diena. Valdīja priecīga rosība, ieradās viesi, kurus smaidīgi un saposušies sagaidīja darbinieki. Ar katru sirsnīgi sasveicinājās pansionāta vadītāja Sandra Fiļipova (viņas oficiālais amats gan ir sarežģītāks – SIA Aprūpes nams «Urga» valdes locekle). Notikums, kam visi gatavojās, patiešām bija brīnišķīgs – nama iemītnieka Ulda Maksiņa 100. jubilejas svinības. 

Sarīkojumu bezgala mīļi vadīja Ligita Jenča – vietējā, kuras dzīve allaž bijusi saistīta ar kultūru. Skanot smeldzīgajai Div’ dūjiņu melodijai, svinīgi ievests zālē, gaviļnieks tika sēdināts goda krēslā. Aizkustinošs bija brīdis, kad dzimšanas dienas viesi sāka dziedāt valsts himnu Dievs, svētī Latviju! un simtgadnieks – lai cik grūti – arī cēlās kājās, lai atdotu godu svētajai lūgsnai un savai zemei. Par to viņš leģionā cīnījies Otrajā pasaules karā, to allaž mīlējis un pēc ilgiem svešumā Kanādā pavadītiem gadiem izlēmīgi atgriezies tēvzemē. Viņa mūža ritējums veido savdabīgu apli – pirms simts gadiem dzimis Urgā, kur tēvs bija galdnieks pie muižkunga, bet māte – pastniece un veikalniece, un tagad sirmā vīra dienas rit aprūpes namā pavisam netālu no bērnības mājām. Svinībās īpašu gaisotni ar dziesmām radīja operdziedātājs Miervaldis Jenčs, kuram arī saistība ar mūspusi, un mūziķis Vilnis Daņiļēvičs. Sarīkojuma dalībniekiem tika arī īpaša dziesmu grāmatiņa ar katram latvietim tuvām melodijām, lai varētu vienoties kopīgā dziedāšanā. Pats gaviļnieks, kurš ilgus gadus Kanādas latviešu koros bijis otrais tenors, piedalījies arī Dziesmu svētkos, taujāts, vai joprojām kādureiz uzdzied, strikti noteica, ka viens vairs ne, balss neskanot. Taču kopā ar citiem varot. Un tiešām ik pa brīdim pievienojās savas jubilejas draudzīgajam kopkorim!

Simtgadnieks Uldis Maksiņš savā svētku dienā kopā ar meitu Vizmu (kreisajā pusē viņam), aprūpes nama Urga vadītāju Sandru Fiļipovu (labajā pusē) un darbiniekiem

Janvāra izskaņā Braslavas pagasta aprūpes namā Urga bija īpašs notikums – sirsnīgi tika nosvinēta viņu iemītnieka Ulda Maksiņa simtā jubileja, kurā piedalījās gaviļnieka ģimene, draugi, tuvākie cilvēki. Ar tēva dzīvesgājumu (taču vai gan gadsimtu vispār iespējams izstāstīt?!) visus iepazīstināja meita, Kanādas latviešu sabiedriskā darbiniece un kordiriģente, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Vizma Maksiņa. 

Gaviļnieks dzimis Urgas muižā, bet vēlāk ģimene uzcēla savu māju Apiņi iepretim Blankas krogam. Zēns mācījies Vilzēnos, Matīšos un Cēsu arodskolā, ko pabeidza jau kara laikā 1944. gadā. Uldim bija 19 gadu, kad viņu iesauca leģionā. – Mans vectēvs savulaik cīnījās un pieredzēja Pirmā pasaules kara šausmas, bet tētis – Otro pasaules karu. Frontē Kurzemē viņu smagi ievainoja. Tas notika tieši pirms 80 gadiem – 1945. gada 19. februārī. Ievainots pa sniega kupenām tomēr aizlīda līdz mežmalai, kur viņu atrada savējo patruļa, – tēva pārdzīvoto atstāstīja Vizmas kundze. Atveseļošanās nevedās viegli, ārsti teica, ka jāveic operācija un viņš jāpārved uz Vāciju. Uldis iebildis, tomēr ar pēdējo kuģi kopā ar citiem karavīriem devies svešumā. Tur mediķiem izdevies saglābt ievainoto kāju. Hanavas bēgļu nometnē Vācijā pabeidzis ģimnāziju, iepazinies ar latviešu meiteni Astru un apprecējies. 1949. gadā abi pārcēlušies uz Kanādu, kur – kā viņš pats rakstījis – sākās jaunā dzīve, jauni plāni un arī vilšanās. – Tētim nācās strādāt pat trijos darbos, jo ģimenē augām četri bērni. Taču viņš vienmēr iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, darbojās «Daugavas Vanagos», dziedāja koros, saimniekoja un rūpējās par Toronto draudzes īpašumiem. Un mūs, savus bērnus, no mazotnes audzināja īsti latviskā garā, apmeklējām latviešu skoliņas, piedalījāmies 3x3 nometnēs, – ar pateicību uzsvēra meita. 1990. gadā kopā ar viņas dibināto kori Uldis pirmoreiz pēc garajiem prombūtnes gadiem atbraucis uz Latviju un pēc tam tēvzemi apciemojis katru vasaru. – Tētis nepieņēma Kanādas pilsonību un mājās pie durvīm viņam visu laiku bija koferis, gaidot brīdi, kad varēs atgriezties brīvajā Latvijā. 2006. gadā viņš šo sapni piepildīja un atgriezās. Otrs viņa mērķis bija nodzīvot līdz simts gadiem. Nolēma un izdarīja. Noklausījies meitas stāstīto, pats jubilārs tikai noteica: – Šo to no manas pagātnes esi gan iegaumējusi… Vēl piebilda, ka sākumā pēc atgriešanās dzimtenē apmeties un kopis radu mājas netālajos Matīšos, bet nu, kad spēka arvien mazāk, mīt aprūpes namā un jūtas pateicīgs saviem aprūpētājiem. Arī par sagādātajiem svētkiem dzimšanas dienā. 

Jubilāram todien tika daudz mīļu un aizkustinošu apsveikumu. Pirmie viņu sumināja Urgas darbinieki un pansionāta vadītāja Sandra Fiļipova. – Es šeit strādāju jau vairāk nekā 40 gadu un šī ir ceturtā reize, kad kāds no mūsu iemītniekiem svin 100. jubileju! Vadītāja atcerējās savu iepazīšanos ar Ulda kungu jau 90. gados, kad viņš regulāri ieradās apraudzīt savas dzimtās vietas, allaž iegriezās pansionātā parunāties, daudz arī palīdzēja un atbalstīja šejieniešus ar ziedojumiem. Netālu iestādījis sešus ošus – lai aug un kuplo! Visi aprūpes nama ļaudis simtgadnieku samīļoja, jubilārs smaidīja vien un vedināja arī sveicējus, lai taču uzsmaida viņam. 

Braslavas un Brīvzemnieku pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāja Dace Tauriņa sacīja, ka jūtas pagodināta piedalīties šajā sarīkojumā. – Nespēju valdīt asaras, redzot, kā jūs piecēlāties kājās himnas laikā. Jūsu stājā bija tāda Latvijas mīlestība, kādu mēs reizēm nenovērtējam. Paldies! Gaviļnieku sveica arī Valmieras novada pašvaldības pārstāvji. Savukārt bijušais Braslavas pagasta priekšnieks Broņislavs Lapkovskis atminējās, kā pirms gadiem divdesmit pirmoreiz sastapies ar Uldi, daudz laika pavadījis sarunās par leģionāra gaitām. Veltot jubilāram vārdus Ir vēl ozoli Latvijā, B. Lapkovskis draugam vēlēja stipru veselību. Pats gaviļnieks vēlējumu papildināja ar teikumu – galvenais, lai kājas nepinas… Meita Vizma vēlāk atzina, ka tētis vienmēr pratis trāpīgi pajokot, taču nekad nav vēlējies atrasties uzmanības centrā. Strādājis, darījis, daudziem palīdzējis, negaidot nekādas pateicības. – Ļoti atbildīgs un uzticīgs Latvijai, ģimenei, tautai. 

Simtgadnieku sveikt bija ieradies arī Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis Aivars Sinka, kurš pats dzimis Anglijā, bet pirms dažiem gadiem pārcēlies uz Latviju. – Es apbrīnoju jūs. Apiet tik lielu un sarežģītu dzīves loku un atgriezties dzimtenē. Mums ir daudz ko mācīties no jums, – A. Sinka sacīja jubilāram, kurš, uzklausījis apsveikumu, lietišķi palūdza, lai viņam pasaka Daugavas Vanagu un Nacionālo karavīru biedrības konta numuru. – Gribu kādu grasi ieskaitīt. Starp citu, dažas dienas pirms šī pasākuma Ulda kungs jubileju atzīmēja arī radu pulkā un visiem bija piekodināts nenest dāvanas, bet ziedot topošajam Lestenes kauju muzejam.

Latvijas simtgadnieku sveikt bija ieradušies arī Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji: Zemessardzes 22. kaujas nodrošinājuma bataljona komandieris, pulkvežleitnants Zigmārs Krilovs un bataljona štāba virsseržants Ojārs Zīle, 2. Vidzemes brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Miezītis, arī virsleitnants, kapelāns, Romas katoļu baznīcas priesteris Artūrs Mozga. Viņi uzsvēra, ka šis ir nozīmīgs notikums visai karavīru saimei. – Gribam cieņā noliekt galvas jūsu un visas jūsu paaudzes karavīru priekšā, kas allaž turējuši godā Latviju! A. Mozga gaviļniekam vēlēja Dieva svētību un sacīja, ka viņam dotais ilgais mūžs jau ir Dieva svētība, tāpat šie svētki, kuros cilvēki sanākuši, lai jubilāram pateiktos, viņu godinātu un apsveiktu. Un tad atkal visi vienojās kopīgā dziesmā Še, kur līgo priežu meži. Savukārt skanot Daudz baltu dieniņu, jubilārs braši nopūta svecītes svētku kliņģeros, kas veidoja skaitli 100. Nopūta, klusībā iedomājoties kādu vēlēšanos – gan jau par bērniem un mazbērniem, visiem tuvajiem, par mūsu mīļo zemīti. 

Lailas PAEGLES teksts un foto

P.S. Vairāk attēlu no pasākuma skatiet Ausekļa mājaslapas sadaļā Galerijas.