Interesantai dzīvei vajag izaicinājumus (intervija)

Juris Dzenis, skrienot kopā ar bērniem

Kādreizējais limbažnieks Juris DZENIS šobrīd ir siguldietis, kurš aizvien saglabā saikni ar dzimto pilsētu. Un šeit arī viņu noteikti atceras. Jura mamma joprojām dzīvo Limbažos, Salacgrīvā atrodas ģimenes lauku mājas. Sarunbiedrs atklāj, ka ik pa laikam ieskatās Auseklī, jo interesē, kas notiek mūspusē. Tomēr ģimene jau gadus 20 cieši saistīta ar sievas Līnas dzimto Siguldu, kur deviņus gadus Dzeņi dzīvo pastāvīgi, audzinot trīs bērnus – dvīņus Tomu un Franci (viņiem ir septiņi gadi) un četrgadnieci Jeti.

Šobrīd Jura darbavieta ir neliels birojs Rīgā, vietējā uzņēmumā, organizējot zāģmateriālu eksportu uz dažādām pasaules valstīm. Darbs ar starptautiskiem klientiem ir interesants izaicinājums un ļauj sajust plašās pasaules elpu. – Jūti, kā viss notiek “pa īstam”, – to raksturo sarunbiedrs. Lai gan viņš izglītību ieguvis informācijas tehnoloģiju jomā, ar kokapstrādes nozari saistīts jau kopš 2006. gada, kad Ieriķos sāka strādāt koka māju fabrikā Dores un pēc tam vēl pāris ar šo jomu saistītos uzņēmumos. 

Interesanta atkāpe no ierastā darba bija gadi, ko Juris pavadīja Siguldas sporta centra direktora amatā. Turklāt tas šajā vietā noteikti bija pēdējās desmitgades visizaicinošākais laiks. Juris bija klāt, kad notika tā būvniecība, un pēc tam lauzīja galvu, kā turpināt strādāt kovidlaikā. Pusotru gadu pēc tam, kad viss bija norimis un stabilizējies, Juris nolēma amatu atstāt. – Ja jebkurš to var darīt un viss ir nolikts pareizās sliedēs, tad neliekas, ka esmu tur vajadzīgs, – spriež sarunbiedrs. Viņam aizraujoša un piepildīta dzīve ir tāda, kurā netrūkst izaicinājumu un jāpārvar grūtības. 

Bez ultramaratoniem dzīvot nevarētu

Juris sevi izaicina arī brīvajā laikā, un ar to viņš ir vismaz aktīvā dzīvesveida piekritēju aprindās zināms visā Latvijā. Jau ilgāku laiku piedzīvojumi tiek meklēti, piedaloties ultra jeb garo distanču maratonos. 2020. gadā kopā ar Kristapu no Siguldas viņi Limbažos vienā piegājienā izskrēja visas pilsētas ielas, kopā veicot 65 km. Pārsvarā sarunbiedrs skrien, tomēr brauc arī ar velosipēdu, slēpo un piedalījies vairāku dienu braucienos ar laivu. Ultramaratonists spriež, ka savulaik nekas neliecināja, ka nākotnē būs šāda aizraušanās. Sportoja tik, cik skolā lika, nedaudz nodarbojās ar vieglatlētiku. 

Viņa piedzīvojumu meklēšana sākās ar ceļošanu. Kopā ar draugu, limbažnieku Māri Pūci, mācoties vidusskolā, tiklīdz varēja, devās ārpus Latvijas ar autostopu un vilcieniem. Puiši izzināja Skandināvijas valstis, Eiropu, ar vilcienu aizbrauca līdz Vladivostokai un apceļoja Baikāla ezeru. – Braucām ar lielām mugursomām, mums bija līdzi konservi un pat cirvis. Drošībai, – smaidot atceras Juris. 

Vēlāk, sākot strādāt grāmatvedības uzņēmumā Rīgā, vecākie kolēģi viņu iesaistīja savos piedzīvojumos, tostarp pašu rīkotās ekspedīcijās uz kalniem. Brauca pārsvarā uz Krieviju – Hibīniem, Sajāniem. Tad pie mums sāka notikt pirmās piedzīvojumu sacensības, piemēram, VX, Mona-X un Ežu seriāli. Tiem bija raksturīgas garas un sarežģītas distances, kuru veikšanai nepieciešama pat diennakts. Noslēgumā dalībnieki nereti bija pārguruši, nosaluši un netīri, bet laimīgi. 

Juris tikmēr piedalījās, kamēr aizrāvās. Pārdesmit gadus, skrienot garās distances, viņš piedalījies tikai vienā asfalta maratonā, jo ir taku un kalnu skrējējs. Latvijā šādi maratoni kļuva populāri aptuveni 2010. gadā. – Tad sapratu, ka tādi notiek arī Eiropā, un nolēmu, ka vajadzētu aizbraukt, – atceras sarunbiedrs. – Šobrīd liekas, ka bez tā es nevarētu dzīvot.

320 kilometri apkārt Monblānam un citi maršruti

Garākais ceļš, ko viņš šobrīd pieveicis, ir 320 km, piedaloties Ultra-Trail du Mont-Blanc (UTMB) seriāla PTL distancē, kam starts un finišs ir Šamonī (Francijā). Tā dalībniekiem jāveic 150 stundu laikā un komandās pa diviem vai trim, pārvarot vairāk nekā 25 000 augstummetru. Viņi iekļāvās 130 stundās. Juris startēja kopā ar savu draugu rīdzinieku Jāni Viškeru. – Sacensības Šamonī taku skrējējiem ir kā olimpiskās spēles, ikviens tajā grib piedalīties, – paskaidro Juris. Šobrīd ultramaratonista mērķis ir noskriet Šamonī sacensību īsāko un vieglāko – 50 km – distanci. Tad viņš kļūs par pirmo latvieti, kurš būs pievarējis visas – OCC, CCC, TDS, UTMB un PTL, turklāt garākās distances jau noskrietas pat vairākkārt. Gribas sajūtu, ka šis posms noslēgts un var darīt kaut ko citu. Vispirms gan uz šīm sacensībām ir jātiek. Interese par tām ir tik liela, ka notiek pretendentu izloze. 

Līdzīgi ir arī ar citām. Starp interesantākajiem un tālākajiem, kur bijis ultramaratonists, ir arī Western States 100 jūdžu izturības skrējiens Kalifornijā (ASV). Tas ir pasaulē vecākais šāds skrējiens un notiek kopš 1972. gada. Pērn Juris kļuva par otro latvieti, kuram bija iespēja piedalīties šajās sacensībās (iepriekšējais bija 2010.g.). Startējot citos maratonos, viņš bija savācis kvalifikācijas punktus un izlozē piedalījās ar četrām biļetēm, cerot, ka kļūs par vienu no 375 dalībniekiem (finišēja gan tikai 286). Laimējās. Maršruts ved cauri kanjonam Sierranevadas kalnos, un tam raksturīgs gan sarežģīts reljefs, gan ekstremāli laikapstākļi – karstums virs 40 grādiem. Juris noteikti gribētu piedalīties vēlreiz, bet viņš saka: – Esmu gatavs skriet arī pēc 10 gadiem kopā ar Tomu un Franci. Noslēdzošās 40 jūdzes no distances sportists var veikt kopā ar pavadoni jeb tempa uzturētāju (angliski pacer), līdz ar to puiši varētu pievienoties vismaz šajā posmā. 

Jautāts, cik un kādās sacensībās Juris gada laikā piedalās, viņš sauc norises citu pēc citas gan Latvijā, gan Igaunijā un citur pasaulē. Gads sākas ar slēpošanu. Šogad 12. reizi pēc kārtas viņš piedalīsies Tartu maratonā (63 km). Plāns ir tajā startēt 20 reižu. Latvijā būtu grēks nepiedalīties Siguldas kalnu maratonā. Ārzemju sacensību grafiku nosaka atvaļinājuma dienas un loteriju rezultāti. Piemēram, viņš gribētu vēlreiz doties uz Basku zemi Spānijā, kur Zegama kalnu maratonā piedalījās kā pirmais latvietis, bet distanci nepabeidza. Viņu noņēma no trases, jo par četrām minūtēm tika nokavēts laiks, kurā bija jāierodas kontrolpunktā, lai turpinātu skrējienu. 42 km distance nav gara, bet tehniski sarežģīta, jo jārāpjas arī pa klintīm. Turklāt tas notiek vietā, kur lietus parasti līst piecās no septiņām dienām. Viņš spriež, ka neveiksmes pamatā bija informācijas trūkums. Ir nianses, ko labi zināt, lai pievarētu sarežģītus maršrutus. 

Tā kā ziemā Dzeņi ierasti vēlas aizceļot uz kādu siltāku vietu, Juris Kanāriju salās šogad ceturto reizi piedalīsies Transgrancanaria Classic skrējienā, mērojot 126 km ar 6800 augstuma metriem. Tas šķērso visu salu no ziemeļiem līdz dienvidiem. Viņa sportiskās aktivitātes kļuvušas par neatņemamu ģimenes dzīves daļu. 

Svarīgi iedvesmot bērnus

– Man šobrīd svarīgāk nevis kaut ko izdarīt pašam, bet parādīt bērniem, – stāsta ultramaratonists. – Viņiem patīk tas, ko es daru. Bērni iesaistās, viņi zina, ka pirms sacensībām trenējos, jautā, vai varēs skriet līdzi un grib būt kontrolpunktos, lai pamātu ar roku vai “iedotu pieci”. Toms un Francis pērn startēja seriāla Stirnu buks Vāveres distancēs un Noskrien ziemu posmā Mālpilī, kur patstāvīgi veica 9,5 km distanci. Juris ir gandarīts, ka bērni ir droši, patstāvīgi, spēj pieņemt lēmumus un varēja doties trasē bez vecākiem. Sarunbiedrs gan uzsver, ka nevēlas bērniem uzspriest kādu nodarbi, bet iepazīstināt ar dažādām, lai viņi varētu paši atrast savu aizraušanos. 

Juris ģimenē nav vienīgais sportists. Sieva Līna arī ir skrējusi garās distances un šobrīd spēlē tenisu. Turklāt viņas mamma Alīda Ābola ir pirmā Latvijas orientieriste, kura 1989. gada Pasaules čempionātā izcīnīja medaļu (bronzu) garajā distancē. Viņa Jurim iemācīja orientēties, pazīt karti un kompasu. Gan Siguldas, gan Limbažu omes bieži palīdz Jurim ar Līnu doties uz sacensībām, pieskatot mazbērnus. 

Kurš grib, tas var

Dzirdot, cik aktīvi Juris piedalās sacensībās, rodas jautājums, kā tas ir iespējams. Runā, ka, darot to pārāk bieži, var kaitēt veselībai, turklāt viņš pārkāpis 40 gadu slieksnim, pēc kura vismaz daļa cilvēku sāk just zināmu sagurumu. – Ultraskriešana nav veselīga, – piekrīt sarunbiedrs, atceroties, piemēram 2016. gadu, kad garās distances veicis četras vai piecas nedēļas nogales pēc kārtas. Pašlaik vajadzīgs vismaz mēnesis, lai atgūtos pēc lielākas slodzes. Ierasti ir tā, ka sacensību laikā viss ir labi, bet tiklīdz finišē un ķermenis saprot, ka vairs nav jātaupa resursi, lai turpinātu skriet, parādās nogurums, dažreiz pat izsitumi un pietūkst kājas. Atliek vien ēst un gulēt, lai atpūstos. – Pēc 320 km distances mēs ar Jāni vēl kādas divas stundas sēdējām ar somām mugurā. Tur tumšā sporta zālē uz matracīšiem nogulējām vēl dienu. Paveicās, ka paspējām atbraukt mājās, kamēr to varējām, – spriež Juris. Dienu vēlāk jau iestājās absolūts spēku izsīkums. 

Gadi gan nav šķērslis, jo garajās distancēs pārsvarā veiksmīgāk piedalās tie, kuriem ir virs 40. Viņi skrien gudrāk, neiztērējot visu enerģiju pirmajos 50 km, un ir mentāli spēcīgāki. Par ultramaratoniem noteikti var teikt, ka viss ir galvā. – Atrast iemeslu kaut ko nedarīt ir visvienkāršākais, – saka Juris. Bet sacensībās nevajag domāt par to, ka ir grūti, par visu, kas var atgadīties, skrienot lejā no kalna. Ar pieredzi nācis rūdījums, un nu jau zināms, ka nelabvēlīgi apstākļi (aukstums, karstums, lietus, tulznas) nav tas, kā dēļ kaut ko nedarīs. Tie drīzāk motivē ātrāk sasniegt mērķi. Jautāts par to, kuras viņam bija grūtākās sacensības, Juris atbild: – Katrās sacensībās satiec sevi nedaudz citādu. Viņš uzsver, ka pārgalvīgi darīt muļķības, protams, nevajag. Par to vairāk domā, kopš kļuvis par tēti. Sarunbiedrs atceras kādas sacensības Skotijā, kas tagad, šķiet, notiek cituviet, jo atzītas par pārāk bīstamu. Tajās, turoties pie virves, bija jāatsperas ar kājām, lai aplidotu klinšu bluķim, pat nezinot, kur piezemēsies. Ultramaratonists bieži visvairāk brīnās, ka rīkotājiem vispār ir izdevies iegūt atļauju rīkot sacensības tur, kur tās reizēm notiek, lai gan vieta ir ar risku dalībnieku dzīvībai un veselībai. 

Jautāts, kāpēc viņš vispār piedalās šādos pasākumos, Juris atbild vienkārši: – Man patīk process – tas, ka esmu ar kājām apceļojis daudz vietu. Viņš bieži vien tās ierauga citādas, nekā redzētu vienkārši ceļojot – rīta agrumā, naktī, nomalēs. Sacensības bieži notiek gleznainās vietās – kalnos, kanjonos un dabas parkos. Viens no brīžiem, kas viņam īpaši patīk, ir tuvošanās finišam, kad jau dzirdi tos, kuri tevi gaida, un vairs nav jātaupa enerģija. Tam seko prieka brīdis, uzbango spēcīgas emocijas, atslābums un… tad jau atkal domā, kur doties tālāk. 

Linda TAURIŅA
Jāņa UKASA foto

P.S. Plašāks ieskats Jura piedzīvojumos – Ausekļa mājaslapas sadaļā Galerijas.