Nākamajā dienā pēc Helovīna svētkiem pie sevis nodomāju – ai, kā derētu uzrakstīt par spoku vakaru Pociema ciematiņā. Dalījos priekā ar vietējā kultūras nama vadītāju Aiju Romancāni. Arī viņai palicis labs iespaids par Helovīna vakaru. – Bērni pat bija jokus sagatavojuši, dziesmiņas dziedāja, – uzsvēra mūsu kultūras dzīves vadītāja. Nesadūšojos un neuzrakstīju. Bet tagad, kad
7. novembra Auseklī izlasīju Līgas Liepiņas rakstu Rūgtums par jauniešu attieksmi Helovīnā, nevaru to nedarīt. Jāpastāsta par mūsu ciematiņa miermīlīgajiem, jaukajiem spokiem!
Nav jāspriedelē, kādus svētkus pieņemt, jādomā, kā Latvijai pastāvēt
Fonta izmērs
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.