Barot vai nebarot putnus – tāds ir jautājums

Jau gadiem ziemā mazputniņus baro vidrižniece Ginta Ažuka. Tēvs viņai izgatavojis paliktni ar kātu, uz kura uzlikt barotavu. To viņa novieto iepretī savam logam daudzdzīvokļu mājas 1. stāvā. Tā gluži ērti Ginta ik rītu var ne tikai vērot tos, kas atlido uz viņas sagādāto kopgaldu, bet arī iemūžināt fotogrāfijās. Kad noprasu, vai rūpes par putniem viņā uztur mīksta sirds vai iespēja tikt pie pateicīgiem modeļiem, viņa secina, ka pie vainas tomēr ir sirds. Viņai jau izveidojies rituāls – katru dienu barotavā iebērt litru saulespuķu sēklu. Netrūkst arī speķa gabaliņa. Tomēr viņa novērojusi, ka labprātāk tiek baudītas sēkliņas. Kad Ginta sākusi putnu piebarošanu ziemā, pazinusi vien zīlītes un zvirbuļus, bet nu viņas redzesloks krietni paplašinājies. Tiesa, ļoti liela dažādība starp kopgalda apmeklētājiem nav, parasti tās ir dažādu sugu zīlītes, dzeņi. Pērn bijuši arī svilpji ar sarkaniem vēderiem, šogad tie vēl nav atlidojuši. Bet arī citā gadalaikā viņu interesē putni. Īpaši pavasarī, kad Limbažu Lielezera niedrēs skan dūdošana un, izejot medībās ar fotoaparātu un esot pacietīgam, var iemūžināt putnu mīlas dejas.

Vairāk lasiet laikrakstā...