Kā siltā apskāvienā 23. jūnija rītā Limbažos beidzot satikās amatnieki, mājražotāji, tirgotāji un pircēji. Kāds skaļi rēķināja, ka pagājis vairāk nekā pusgads, kopš pilsētā nav noticis lielais tirgus. Pauze piespiedu kārtā visiem šķitusi par ilgu. Sevišķi sāpīgi to izjuta maijā un jūnija sākumā, kad bija izaudzēti puķu un dārzeņu stādi, ko vajadzēja pārdot (pirkt). Tas laiks arī tirgus pārvaldniekam Ērikam Šteinam bija grūts. Pēc labākās gribas nebija iespējams visus pārdevējus izmitināt, un vīlušies bija arī pircēji. Dažs no tirgotājiem bija atradis sev vietu Pārgaujas novada, Skultes vai citos tirgos. Tomēr interesanti, ka tieši skultieši no Lakstīgalu mājām bija pirmie, ko satiku un uzrunāju pa ceļam uz Baumaņu Kārļa laukumu, kur Zāļu tirgū bija izvietojušies pārdevēji. – Esam Limbažu patrioti. Mums te ļoti patīk, tāpēc atbraucām un nopirkām Alojā audzētās zemenes, vietējo speķīti, pīrāgus. Atbalstām savus ražotājus un arī pašu Limbažu tirgu, – līksmi dūdoja māksliniece Inta Bērente-Strenga – eleganta kundze ar pļavu ziedu vainadziņu galvā. Viņasprāt, tirgus pilsētā pirms līgošanas ir lieliska un spēkā uzturama tradīcija. Laipnā skultiete iepazīstināja ar savu pavadoni Albertu Bērentu, sakot, ka kungs ļoti cienījamā – 95 gadu – vecumā ir Tīnas Runces vadītā Limbažu vācu valodas klubiņa biedrs. Abi mazliet steidzās, jo darbu saraksts pirms Līgo vakara viņiem bija garš. Gan jāgatavojas uzņemt viesus, gan jāpagūst senčiem kapsētā nogādāt tirgū pirktos ozollapu vainagus un vēl daudz cita.
