Jūlijā Limbažos atgriezās Dzīvā sudraba muzejs. Par to, ka tas varētu notikt, runāja jau kādu laiku. Kā zināms, pērn muzejs pārcēlās uz galvaspilsētu un martā vēra savas durvis Vecrīgā. Savukārt, lai Limbaži gluži nezaudētu sudraba spozmi, aprīlī tā vietā vecā rātsnama pagraba velvēs izveidoja Limbažu stāstu ekspozīciju, kurā bija skatāmi arī sudrabkaļa Oļega Auzera nelieli darbi.
Viņš, toreiz piedaloties ekspozīcijas atklāšanā, izteica vārdus par muzeja iespējamo atgriešanos uz mūžīgu palikšanu Limbažos. Cik nopietni tas bija domāts, var pateikt tikai pats teicējs. Bet saka jau – palaid domu gaisā un tā var arī piepildīties. Limbažu novada domes priekšsēdētājs Didzis Zemmers atceras, ka pērn decembrī aizsākušās sarunas ar mākslinieku par iespējamo atgriešanos muzeja piedzimšanas vietā. Tad iestājies klusums, līdz pašvaldības aģentūras LAUTA direktore Ilze Millere ierunājusies, ka tūristi taujā pēc Sudraba muzeja, un sarunas atsākušās.
– Sudraba muzejs Limbažos ir labs magnēts tūristiem, Oļegs Auzers ir izcils mākslinieks, un, nenoliedzami, viņa muzejs ir cēlis Limbažu vārdu, – pašvaldības vadītājs īsi raksturo iemeslu, kālab gribēts, lai muzejs atgriežas. Viņš arī piebilst, ka bijusi zaudējuma sajūta, kad tas pārcēlies uz Rīgu. Savukārt mākslinieka kundze Ligita, var teikt, – Sudraba muzeja neoficiāla sabiedrisko attiecību speciāliste, spriež: – Man šķiet, kad muzejs aizgāja, limbažnieki saprata, ko tas viņiem nozīmē. Un mēs savukārt sapratām, ko Limbaži un tajā pavadītais dzīves posms nozīmē mums. Tas nav vienpusējs, bet abpusējs ceļš. Rezultātā tapa līgums starp pašvaldību un fondu Sudraba Limbaži, kurā ir abi Auzeri un trīs pašvaldības deleģēti pārstāvji, un Dzīvā sudraba muzejs atkal dzīvo Limbažos.
