Šobrīd pat tie, kuriem nav nekādas saistības ar skolām, dzirdējuši vārdus attālinātās mācības, tiešsaistes stundas… Nezinātājiem gan diezgan grūti iztēloties, kā skolotājs, audzēkņus redzot vien datora ekrānā, visiem spēj izskaidrot fizikas un ķīmijas gudrības, algebras vienādojumus. Taču vēl dīvaināk ir iedomāties sporta stundas, kurās katrs vingro savās mājās, mēģinot vēl sevi nofilmēt, lai veikumu aizsūtītu pedagogam. Pavasarī, kad pirmoreiz piedzīvojām attālināto mācīšanos, kāds mūspuses skolotājs no neatšifrēta telefona numura saņēma video, kurā redzamas vien skolēna… kājas. Pēc tam varēja zīlēt, kuram tie kustīgie stilbiņi pieder – Jānītim vai Pēterītim. Taču nopietni runājot, allaž uzsvērts, cik būtiskas ir sporta stundas, lai skolēnus atrautu no datoriem, liktu izkustēties, mācītu darboties komandā, izjust sacensību garu, trenētu prasmi gan uzvarēt, gan zaudēt. Kā to panākt, jau mēnešiem iztiekot bez stundām klātienē?
Vai attālinātās sporta stundas vienatnē pie datora?
