Latvieši lepojas ar kapu kultūru. Taču dzimtas kapvietu nevar pastiept platāku. Arvien vairāk ļaužu izvēlas kremēšanu un urniņas neapbedīšanu, pelnus izkaisot… Svecīšu vakaros mācītājiem jāatceļ svētbrīdis, jo vienkārši nav, kas viņos klausās. Bet kapu plašās teritorijas joprojām kādam būs jākopj. Par to visu runājām ar Umurgas un Augstrozes kapu pārzini Sanitu FOGELI, kurai dzimtā vieta Augstroze, nudien, pieaugusi pie sirds. Un, lūk, Sanitas stāsts:
Dzīves situācijas ir mācību stundas
Manai māmiņai Birutai Liepiņai bērnība pagāja Sibīrijā. Viņu ar vecākiem 1949. gada pavasarī no Vainižiem izsūtīja deviņu mēnešu vecumā. Mamma nomira ceļā, tēvs – pirmajā vasarā, krītot no zirga vezuma un salaužot sprandu. Kaimiņi Varblāni, ar kuriem viņus kopā izsūtīja, pieņēma nepilnu gadu veco bērniņu pie sevis, izaudzināja un astoņu gadu vecumā atveda uz dzimteni. Kā citādi to lai sauc, ja ne par Likteni?
Maksas raksts
Pilno rakstu vari lasīt ar Digitālo abonementu
Ja Tev jau ir abonements — pieslēdzies. Ja vēl nav, noformē Digitālo, E-avīzes vai Drukātās avīzes abonementu, un raksts atvērsies pilnībā.
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.