Limbažnieka dr. Ērika Laimoņa BALTALKŠŅA ģimenei liktenis sagādājis daudzus pārbaudījumus. Otrā pasaules kara bēgļu gaitās ģimene nonāca Vācijā, tur trīsgadīgais Ēriks smagi saslima ar plaušu karsoni. Mediķis māti mierināja: – Labi, ka jums ir vēl divi dēli… Puisēns izdzīvoja un ģimenei laimējās neaizklīst pasaulē, tikt atpakaļ Latvijā. 1949. gada pavasarī, kad jaunākajam dēlam bija septiņi gadi, Baltalkšņus deportēja uz Tomskas apgabalu, tuvu Polārajam lokam. Obas pietekas, bezvārda upītes, krastā māmiņa nezaudēja sapni: ģimenē vienam jābūt dakterim! Tagad, 82 gadu vecumā, Ē. L. Baltalksnis joprojām strādā, turklāt īpašā medicīnas nozarē – anestezioloģijā-reanimatoloģijā.
Raibais dzīves stāsts īsā pārstāstā
– Atceros, kā 25. marta rītā mammas draudzene Anna Rudzīte, kura izvedamo sarakstos nebija, lielās istabas kaktā sameta kādas līdzi nepaņemamas mantas. Izvedējiem pieleca, ka tās nu viņiem ies gar degunu, un pēdējā brīdī pavēlēja uz staciju taisīties arī Annai. Pēc atgriešanās no Vācijas dzimtajās mājās iekšā nebijām tikuši – mitinājāmies pie mana krusttēva Harija Elma. Harijs par izvešanām zināja, pamuka mežā un pēc tam astoņus gadus nodzīvoja nelegāli, bet tas ir atsevišķs stāsts. Tante Anna rakstīja uz dažādām PSRS instancēm un gandrīz neticamā kārtā viņa tika no Sibīrijas prom. Kā aizbildne viņa sagaidīja manus vecākos brāļus Jāni un Induli, kad Latvijā viņus atveda ar tā saucamo bērnu ešelonu. Es netiku prom, jo tajā laikā atrados slimnīcā Kargasokā, 100 km attālumā no mūsu Ustj-Tima sādžas.
Maksas raksts
Pilno rakstu vari lasīt ar Digitālo abonementu
Ja Tev jau ir abonements — pieslēdzies. Ja vēl nav, noformē Digitālo, E-avīzes vai Drukātās avīzes abonementu, un raksts atvērsies pilnībā.
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.