Latvijā 1929. izrādījās pēdējais treknais gads pirms Eiropas finanšu sabrukuma nākamajā rudenī. Gan strādājošie, gan shēmojošie pelnīja pilnvērtīgus Latvijas latus, kas vēl nebija zaudējuši līdz pusei vērtības devalvācijas un importa ierobežojumu rezultātā. Kvalificēts strādnieks vai jaunsaimnieks ar 100 latu ienākumiem mēnesī, kaut ļoti pieticīgi, varēja nodrošināt pamata iztiku sievai un vienam vai diviem bērniem. Luksuspreces bija apliktas ar milzīgu muitu, kas padarīja franču smaržas vai šampanieti gandrīz desmit reižu dārgākus nekā izcelsmes zemē. Latvijā tobrīd nebija neviena ietekmīga rūpnieka vai baņķiera (ieskaitot Jaunāko Ziņu īpašnieku Antonu Benjamiņu), kurš grūti un parasti arī godīgi pelnīto kapitālu tērētu vairāk, nekā to prasīja augstākās sabiedrības noteikumi.
