Latvietis svētkus, kad ap pašmājas galdu ir par šauru, bez gastronomiskām izpriecām iedomāties nespēj: prieka un omulības toni ikvienā sanākšanā allaž uzdod vēders. Umurdziešiem ļoti paveicies, jo viņiem jau kopš 1992. gada palīgā var nākt SIA VV-92. Skan ļoti vienkārši, arī atšifrējums vienkāršs – nosaukumā ir dzīvesbiedru Valtrautas un Viļņa OZOLIŅU iniciāļi. Pāra veidotais uzņēmums nekaunas saukties vienkārši par ēdnīcu jeb mājas virtuvi, tam nav iedots kāds modernāks vārds. Īpašnieki neaizraujas arī ar reklāmu, jo slava visos laikos visčaklāk ceļo no mutes mutē. Un slava šai ēdnīcai pamatoti ir ļoti laba.
– Esmu no Kaijciema, – tā stāstu sāk Valtrauta
Nāku no mājvietas Sāruma ezera un tuvējās upītes krastā, kur tagad darbojas atpūtas bāze Paegļi. Mājas uzcēla mans vectēvs Kārlis Namiķis, nevienu no saviem vecvecākiem gan nepieredzēju. Neparastais vārds man ticis mantojumā no Raulicas muižas baroniem, viņi tur savulaik pavadījuši vasaras. Vectēvs bijis arī vietējais ziņnesis, viņa meitas barons aicinājis uz muižu pie savām spēlēties, lai mantiniecēm nav jāgarlaikojas. Viena no jaunkundzītēm bijusi Valtrauta. Vectēva ģimenes jaunākā meita – mana mamma Kristīne Namiķe – interesanto vārdu atcerējās, kad pasaulē nācu es. Protams, bērnībā pārdzīvoju – citiem vārdadiena ir, bet man nav. Tad nu to svinēja kopā ar dzimšanas dienu – 29. oktobrī. Mūsdienās vārda svētkus varu svinēt pat divreiz gadā: 22. maijā, kad to piemin visi kalendārā neierakstītie, un vēl citā reizē – to kādā kalendārā bija pamanījis vīra radinieks. Pēc jaunās modes Ozoliņu uzvārda diena ir 13. janvārī.
Maksas raksts
Pilno rakstu vari lasīt ar Digitālo abonementu
Ja Tev jau ir abonements — pieslēdzies. Ja vēl nav, noformē Digitālo, E-avīzes vai Drukātās avīzes abonementu, un raksts atvērsies pilnībā.
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.