Klausoties Vivitas NĀZARES stāstījumā, var šķist, ka viņas dzīve ritējusi kā līdzens pavediens. Protams, ne viss paužams skaļi, slimojuši un aizgājuši arī pašas tuvie cilvēki… Tas nebūt nav vienkārši – jau ceturto gadu desmitu strādāt par ķirurģijas māsu. Viņām cilvēku fiziskās un morālās sāpes ir neizbēgamas. Var tikai iemācīties darbu nenest līdzi uz mājām. Bet katrai dienai neatkārtojamu spožumu Vivita pratusi piešķirt pati. Ar ļoti lielu un neafišētu precizitātes un pacietības devu.
Ar stiprām saitēm Viļķenē
Mani vecāki Aina un Imants Kalniņi ir stabili viļķenieši, mamma nāca no kuplās Andersonu ģimenes. Viļķenē joprojām dzīvo daži mani bērnības un skolas draugi, tā vien šķiet, ka aizvien varu pat pamanīt mūsu spēļu vietās savilktās bultiņas… Vecāki strādāja, mūs abus ar jaunāko brāli Ilgvaru agri palaida bērnudārzā. Man tur patika, tikai rītos, kad mamma gāja darbā uz veikalu un viņu ieraudzīju no spēļu laukuma, gan nobira pa asariņai. Uz dārziņu un skolu reizi nedēļā nāca smaidīgā un sirsnīgā medmāsiņa Tekla Almane, bet neviena tieša iedvesmotāja mediķa profesijā man nav bijis. Bērnības spēlēs profesijas izdzīvoju dažādas, arī lelles ārstēju. Nekad nav bijis bail no asinīm. Kad tagad pie manis slimnīcā praksē atnāk meitenes, daža pārsienamā istabā strauji sāk bālēt.
Maksas raksts
Pilno rakstu vari lasīt ar Digitālo abonementu
Ja Tev jau ir abonements — pieslēdzies. Ja vēl nav, noformē Digitālo, E-avīzes vai Drukātās avīzes abonementu, un raksts atvērsies pilnībā.
Pievienojies sarunai
Komentēt var pieteikušies lasītāji
Tā mēs zinām, kas raksta, un neviens nevar uzdoties par citu cilvēku.