Projekts, pēc kura noslēguma darbs vēl turpinās

Ikdienā veikalā vai tirgū izraugoties pārtikas produktus, diezin vai mēs domājam, kā mūsu izvēle ietekmē globālo klimatneitralitāti un glābj planētu. Skatāmies iespējami labāko preci par pieņemamāko cenu. Tāpat, ēdot pusdienas, drīzāk atceramies par savu svaru un kalorijām, bet neraizējamies, vai nepalielinām personīgo ekoloģisko pēdu. Tomēr pamazām par šiem jautājumiem sabiedrībā runā arvien vairāk un jaunā paaudze jau biežāk saista savus ikdienas paradumus ar vides problēmām. Īpaši tam pievēršas ekoskolas – Latvijas izglītības iestādes, kuras iesaistījušās šajā Vides izglītības fonda vadītajā programmā. Turklāt viena no tēmām, ko izzina ekoskolas un par ko informē arī plašāku sabiedrību, ir pārtika.

Limbažu novadā viena no aktīvākajām ekoskolām jau 13 gadus ir Limbažu vidusskola, kur šo projektu vada skolotāja Daiga Rudzīte. Taču ar vides jautājumiem tieši sasaucās arī Eiropas Savienības izglītības programmas “Erasmus+ K1” stratēģiskās partnerības projekts, kurā limbažnieki iesaistījās kopā ar kolēģiem no Grieķijas, Itālijas, Bulgārijas un Spānijas. Projekts “Skilled key compentences forbuilding sustainability knowledge through food” (apmēram to varētu tulkot kā zināšanas par ilgtspējīgu pārtikas nozari un pašas pārtikas ilgtspēju) turpinājās no 2020. gada septembra līdz 2023. gada 31. augustam. Projekta galvenais mērķis bija attīstīt, pārbaudīt un izplatīt prasmju kopumu, ko skolas kopā ar sadarbības partneriem var izmantot izglītošanai par vidi un ilgtspējīgu pārtiku. Uzsverot, ka līdzsvarotas attiecības starp vidi, pārtiku, resursiem un cilvēka vajadzībām ir būtisks nosacījums, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus.

Tagad, atceroties un izvērtējot toreizējās aktivitātes un ieguvumus, projekta vadītāja, Limbažu vidusskolas datorikas skolotāja Anita PŪCE atzīst, ka daudz kas gan pedagogiem, gan skolēniem bija novitāte un mainīja skatījumu uz ikdienas ieradumiem. “Mūsu skola pirmoreiz iesaistījās stratēģiskās partnerības projektā, kurā liela vērība tika veltīta tieši zinātniskajai, pētnieciskajai un teorētiskajai sadaļai, jo projektu kūrēja Itālijas pilsētas Sjēnas universitāte un iesaistījās arī Itālijas Barilla zinātniskais centrs. Viens no projekta galvenajiem uzdevumiem bija kopā izveidot metodisko mācību materiālu, ko gan izglītības iestādes, gan citas institūcijas varētu izmantot, izglītojot ne tikai skolēnus, bet visu sabiedrību par pārtikas ilgtspēju.”

Raksturojot trīs gadus ilgušo projektu, A. Pūce teic, ka programma bija ļoti, ļoti intensīva un daudzveidīga: dažādas aptaujas, rezultātu apkopošana un izvērtēšana, prezentāciju gatavošana…Taču, gan veicot uzdevumus pašu skolā, gan piedaloties mobilitātēs ārzemēs, tiekoties ar citvalstu partneriem, apmeklējot nodarbības Sjēnas universitātē, vienmēr prātā bija jāpatur “atslēgas vārdi” – pārtikas ilgtspēja, vietējo produktu izmantošanas nozīme. Par to vajadzēja domāt arī izzinošo ekskursiju laikā. Piemēram, Spānijā, kurp devās gan vairākas Limbažu vidusskolas pedagoģes, gan skolēnu grupa, jauniešiem vietējā pārtikas tirgū nācās intervēt tirgotājus, lai uzzinātu produktu izcelsmes valsti. Toreiz pārsteidzis gaļas ražošanas un pārstrādes uzņēmuma “Eiriz Jabugo” apmeklējums un iespēja uzzināt, kā audzē Ibērijas cūkas, kas dzīvo savvaļā. Vienam ruksim atvēlēta apmēram hektāru liela teritorija, kur viņš pārtiek no tā, ko izdodas atrast, un to piebaro arī tikai ar dabā atrodamu barību, piemēram, ozolzīlēm.

Savukārt pedagogu mobilitātē Itālijā apmeklēta “Pācina” – vēsturiska un plaši pazīstama ģimenes lauku saimniecība un dabīgo vīnu ražotne, kas atrodas netālu no Sjēnas. Pārsteidzis, ka tā turpina jau viduslaikos šajā apkaimē iesākto. Saimniecības īpašnieki, izrādot, kā darbs notiek tagad, ļoti uzsvēruši, ka ražošanas cikls ir noslēgts – izaudzētais tiek pārstrādāts, bet ražošanas procesā radušos atkritumus izmanto kā mēslojumu.

Protams, iepazīstot gan citu valstu skolas, gan turienes iedzīvotāju ieradumus, dabisks vienmēr ir salīdzinājums ar Latviju – kā rīkojas viņi un ko darām mēs. Piemēram, Itālijā ievērojuši to, ka veikalos lielākoties ir tikai vietējie augļi un dārzeņi, tātad tas ir atbalsts savējiem, turklāt tiek saudzēta vide un taupīti resursi, jo izpaliek tāli pārvadājumi. Tikai – cik Itālijā ir siltu un saulainu dienu un cik pie mums? Attiecīgi tas ir jautājums par produkta izmaksām un cenu. “Manuprāt, mēs tomēr pakāpeniski no globālā arvien vairāk atgriežamies pie lokālā,” secina A. Pūce. Lielisks piemērs tam ir Salacgrīvā un Limbažos atvērtie veikali “Radīts Limbažu novadā”, kur tiek piedāvāta vietējo uzņēmēju, mājražotāju un amatnieku produkcija.

“Erasmus+”projektā vidusskolai bija sadarbība ne tikai ar citvalstu izglītības iestādēm, bet arī aktivitātes pašu valstī un novadā. Limbažnieki ciemojās Salacgrīvas vidusskolā, kas arī ir ekoskola, tāpat Dabas izglītības centrā “Ziemeļvidzeme”, kur veica dažādus uzdevumus, kas lika domāt, kā taupīgāk izmantot dabas resursus: saldūdeni, kas ir vien 3% no kopējiem ūdens resursiem, augus, dzīvniekus, kā šķirot, atkārtoti izmantot, pārstrādāt plastmasas iesaiņojumus, tekstilizstrādājumus. Piemēram, vai jūs zināt, ka 1 kg tomātu izaudzēšanai patērē 13 l ūdens, bet 1 kg liellopu gaļas – 16 000 l?

Kā šobrīd limbažniekiem veicas ar sagatavotā metodiskā materiāla izmantošanu mācību procesā un ideju iedzīvināšanu? Projekta koordinatore atbild, ka jāsaprot – diendienā visās mācību stundās un nodarbībās iekļaut šīs idejas nav iespējams. Taču pagājušajā mācību gadā ekoskolas tēma bija pārtika, tādējādi idejas un zināšanas par pārtikas ilgtspēju, resursu taupīšanu tieši iekļāvās mācību darbā stundās, apgūto nostiprinot kā ikdienas paradumu. Lūk, tikai daži piemēri. Trešklasnieki sociālo zinību stundā ar interaktīvām spēlēm mācījās plānot iepirkšanos un veidot vajadzīgo pirkumu sarakstu, lai rīkotos taupīgi, runāja par produktu uzglabāšanu, arī pārpalikumu izmantošanu. Divpadsmitklasnieki angļu valodas stundā diskutēja par kafijas audzēšanu pasaulē, klausījās interviju ar kafijas audzētāju un “Fair Trade” (Godīga tirdzniecība) pārstāvi. Ļoti spraiga izvērtās saruna par to, cik daudz skolēni būtu gatavi maksāt par kafijas krūzīti vai šokolādes tāfelīti pēc “Fair Trade” principiem un cik patiesībā garš ir ceļš no kafijas pupiņas krūmā Gvatemalā līdz kafijai mūsu krūzītē. Savukārt astotklasnieki, atzīmējot Pasaules pārtikas dienu, kas ir 16. oktobrī, bioloģijas stundā atkārtoja, kas ir ilgtspējīga pārtika, un veidoja plakātus, parādot dažādu pārtikas produktu ceļu līdz mūsu galdam.

Interesantu pasākumu pērn, sagaidot Latvijas proklamēšanas gadadienu, piedāvāja Limbažu vidusskolas ēdinātājs SIA “Baltic Restaurants Catering”. Viņu sagatavotie miniseriāli rosināja iepazīt Latvijas zemkopjus un dārzkopjus, no kuriem tiek iepirkti produkti pusdienu gatavošanai skolās. Limbažu vidusskolas skolēni ēdnīcā varēja degustēt un iepazīt Latvijā audzētos, bet mazāk zināmos dārzeņus. Skolēni katru dienu degustēja divus dārzeņus un balsoja par, viņuprāt, garšīgāko. Tā kolrābja un rāceņa sacensībās vinnēja kolrābis, bet baltā un sarkanā kāposta duelī vinnēja baltais. Sacenšoties burkānam un kālim, pārāks bija burkāns. Skolēni pēc tam atzinuši, ka akcija bija interesanta un paticis iepazīt arī dārzeņus, kas iepriekš bijuši samērā sveši. Dažu iepriekš pat nebija pagaršojuši.

A. Pūce uzsver, ka gan projektā, gan dažādās ekoskolas aktivitātēs iegūtā pieredze, zināšanas, citādākais pasaules uzskats par pārtiku, tās izmantošanu un arī to, kā pārtikas atkritumus pārvērst par vērtīgu resursu, arvien vairāk iedzīvojas jau ikdienas ieradumos, savstarpējā komunikācijā. “Man pat šķiet, ja šobrīd mūs aicinātu iesaistīties līdzīgā projektā kā tas, kurā darbojāmies tikai pirms dažiem gadiem, tagad būtu jādomā, vai tas mums vairs ir tik aktuāli, jo daudz kas šo nedaudzo gadu laikā kļuvis par ieradumu. Tomēr jāatzīst, ka “zaļās” tēmas Latvijā kopumā iedzīvojas diezgan lēni.”

Pašu audzēti dārzeņi un ogas, augstās dobes, bezgaļas dienas ēdienkartē…

Dienvidkurzemes novada Nīcas pirmsskolas izglītības iestāde “Spārīte” kopš 2017. gada rosīgi darbojas Latvijas ekoskolu programmā un var palepoties, ka jau otro gadu tai piešķirts Ekoskolu vēstnieka statuss. Un “Spārītes” pieredzi tiešām ir vērts iepazīt arī citiem.

Nīcas pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas p.i. Ieva CIPRIĶE, kura ir arī sava “dārziņa” ekoprogrammas koordinatore, uzsver, ka “Spārītei” liela privilēģija ir lauku vide, plašie laukumi, kur audzēt gan dārzeņus, gan ogas. Lielpilsētā tas nebūtu iespējams. “Mums ir pat sava siltumnīca, kur šogad ir ļoti bagāta tomātu raža,” priecājas Ie. Cipriķe. Pērn vietējie uzņēmēji bērnudārzam uzdāvinājuši vēl divas augstās dobes, kas papildināja jau iepriekš ierīkotās. Tātad bērniem ir iespēja darboties, iepazīt dabas norises.

Par to, kādus dārzeņus katru gadu audzēt, vienojas pedagogi, taču visā aktīvi iesaistās audzēkņi. Un uzskaitījums, kas tiek izaudzēts, ir apbrīnojami plašs: gurķi un tomāti, kabači un ķirbji, tāpat avenes, kazenes, mellenes, zemenes, ķirši, rabarberi… Ir ogulāji – sarkanās jāņogas un upenes. Teritorijā ir ļoti daudz ābeļu un tagad visi cienājas ar gardiem āboliem. Šogad dažās vadziņās izauguši itin lieli kartupeļi. “Audzējam arī piparmētras tējai. Paši to vācam un sagatavojam,” uzskaitījumu vēl papildina ekoprogrammas koordinatore. Katrai grupiņai ir arī augļu žāvēšanas iekārta, tātad pašiem ir iespēja pagatavot garšīgus un veselīgus našķus.

Pavasaros ierasti ir pašu uz palodzēm audzēti pirmie zaļumi: dažādi dīgsti un lociņi jeb – kā moderni mēdz teikt – mikrozaļumi. Un paradokss – ne viens vien no bērniem atzīstas, ka mājās lokus neēd, jo negaršo. Taču bērnudārzā, kur visi kopā rūpējušies un skatījušies, kā parādās zaļumiņi, kā stiepjas garumā, gardu muti tos notiesā uz maizītes. Pavisam cita garša!

Atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta noteikumiem teju viss no pašu audzētā un novāktā tiek izmantots “Spārītes” virtuvē. Vēl viens no dārziņa plusiem – ēdināšana nav ārpakalpojums, ko nodrošina kāda firma, bet “Spārītei” ir savi pavāri, tādējādi gan ēdienkartes izstrādāšana, gan vienošanās par pašu izaudzētā izmantošanu ir vienkāršāka un elastīgāka. “Medmāsiņa ļoti seko līdzi, lai ēdienkarte būtu sabalansēta, tiktu ievērota sezonalitāte,” uzsver Ie. Cipriķe. Šobrīd vairāk tiek izmantoti zirņi, pupiņas, ķirbji… Piemēram, pusdienās ir kartupeļu un zirnīšu biezputra, nevis tikai kartupeļi. “Mēdzam audzēkņiem sagatavot arī īpašas dārzeņu plates – uzkodas, ar kurām viņi var cienāties pēc brokastīm,” vēl vienu no veselīgas maltītes ieradumiem nosauc bērnudārza vadītājas pienākumu izpildītāja. Nīcas pirmsskolas izglītības iestāde arī šogad turpinās kādu visnotaļ interesantu eksperimentu – reizi mēnesī ēdienkartē ir bezgaļas diena, kad nevienā no ēdienreizēm netiek izmantota gaļa. Nīcas “Spārīte” ir dalībnieki programmā “Piens un augļi skolai”, kur īpašu nozīmi piešķir vietējai kopienai, tādēļ sadarbības partnerus augļu piegādei meklē no vietējām saimniecībām.

Domājot par ilgtspējīgu dzīvesveidu un resursu lietderīgu izmantošanu, protams, bērnudārzam ir komposta kaudze, kur nonāk pārtikas atkritumi, kas noder augu mēslošanai. Pašsaprotama ir atkritumu šķirošana. Pērn mazie bērndārznieki veikuši interesantu pētījumu – rudenī katra grupiņa savā laukumā ierakusi zemē plastmasas spainīti, kurā bija papīrs, banāna miza, tomāts… Pavasarī izrakuši, lai redzētu, kas vidē sadalījies un pārstrādājies, bet kas nesadalās. Lielākais pārsteigums bijis par kādu veikalā pirktu tomātu, kurš joprojām bija gandrīz tāds pats kā pirms vairākiem mēnešiem…

Pasākumos tiek iesaistīti arī audzēkņu vecāki. “Mēdzam diplomātiski arī bērnus pamudināt, ka līdzīgus ēšanas paradumus, taupību vajadzētu ievērot mājās un ģimenē. Un zinām, ka vecāko grupiņu audzēkņi tiešām mudina vecākus rīkoties tā, kā mēs mācāmies bērnudārzā.” Ie. Cipriķe arī uzsver, ka bērnudārzs ļoti cītīgi strādā pie publicitātes gan iestādes mājaslapā, gan “Facebook” kontā. “Uzskatām, ka vislielākā motivācija vecākiem un plašākai sabiedrībai varam būt tieši ar savu piemēru.”

Ikdienas pārtikas ražošana, loģistika un patēriņš rada aptuveni 25% līdz 30% no visām globālajām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, padarot mūsu šķīvja saturu par vienu no svarīgākajiem faktoriem ceļā uz Eiropas Savienības mērķi – sasniegt pilnīgu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Lai gan pārtikas sistēma ir ļoti atkarīga no klimata pārmaiņām (sausums, karstuma viļņi, ražas zudumi), mūsu ikdienas paradumu maiņa ir tiešs un ātrs veids, kā samazināt personīgo ekoloģisko pēdu.

Klimatneitralitāte pārtikas kontekstā nozīmē tādu produktu izvēli un patēriņa kultūru, kas rada minimālas emisijas, bet neizbēgamais oglekļa pēdas apjoms tiek kompensēts vai absorbēts (piemēram, ar ilgtspējīgu lauksaimniecību un mežu saglabāšanu).

(No Eiropas Parlamenta portāla)

AAA